Jēkabs Rūsiņš (1917-1994) savā mūžā bijis gan žurnālists, gan novadpētnieks, gan dzejnieks. Visās šajās trijās sfēras viņš guva ievērojamus panākumus un atstāja nozīmīgu savu darbības mantojumu.
Jēkabs Rūsiņš dzimis 1917. gada 28. martā Bārtas pagastā kalpu ģimenē kā jaunākais no trīs dēliem. Mācījies Bārtas pamatskolā no 1926./27. mācību gada līdz 1932. gada 25. maijam. Vasaras viņš pavadījis ganu gaitās pie pagasta saimniekiem. Pēc pamatskolas beigšanas iestājies Liepājas Valsts komercskolā, bet 1934. gadā līdzekļu trūkuma dēļ mācības bija jāpārtrauc. 2 gadus strādājis Bārtas pagasta valdes kancelejā. 1936. gadā atsācis mācības komercskolā, kuru 1939. gadā pabeidzis.
No 1939.līdz 1941. gadam Jēkabs Rūsiņš ir dienējis LR armijā un LPSR armijā Pēc demobilizācijas līdz 1945. gadam strādājis par Bārtas pagasta valdes sekretāra palīgu, no 1945. līdz 1947. gadam bijis Bārtas pagasta izpildu komitejas sekretārs, pēc tam bibliotēkas vadītājs Bārtā. 1949. gadā, kad nodibinājies kolhozs „Brīvais solis”, strādājis tajā par rēķinvedi. 1950. gadā pārcēlies uz Bernātiem, kur nostrādājis par grāmatvedi līdz 1959. gadam zvejas artelī „Sarkanais Karogs”.
1951. gada 28. oktobrī Jēkabs Rūsiņš apprecējās ar Mildu Vecvarari (1919. -1987.),- „Poļu” mājas saimnieci.1959. gadā ģimenē piedzima dēls Andris.
1959. gadā Jēkabs Rūsiņš pārcēlies uz Liepāju, kur kļuvis pa laikraksta „Komunists” literāro līdzstrādnieku. Laikā no 1962. līdz 1978. gadam, līdz aiziešanai pensijā strādājis Liepājas rajona avīzē „Ļeņina ceļš” („Kursas laiks”). 2 mēnešus par grāmatvedi, pēc tam par literāro līdzstrādnieku. Pēc aiziešanas pensijā Jēkabs Rūsiņš turpināja strādāt „Ļeņina ceļā” par speciālkorespondentu.
Jau no jaunības gadiem līdz mūža beigām Jēkabs Rūsiņš rakstīja dzeju. Pirmais uzrakstītais dzejolis „Bārtmalas līčos” ir datēts ar 1932.gada vasaru, to piecpadsmitgadīgais autors ir parakstījis kā ganu zēns Jēcis. 1938.gada novembrī laikrakstā „Kurzemes vārds” parādās pirmie publicētie dzejoļi „Rudeni” un „Karogu mirdzumā”. Par Jēkaba Rūsiņa dzejas tēliem kļūst dzimtā puse- Bārta, daba, tauta, zeme. No 1968.gada skan dziesma „Liedagā” ar Jēkaba Rūsiņa vārdiem un Imanta Kalniņa mūziku. Šodien plašākai sabiedrībai lasāma vien tā Jēkaba Rūsiņa dzeja, kas tikusi publicēta laikrakstos. Savu Dzejoļu krājumu autoram neizdevās izdot. Jēkaba Rūsiņa literārais mantojums un pētījumi par autora dzīvi un daiļradi glabājas Bārtas muzejā.
Jēkabs Rūsiņš kopā ar Bārtas kolhoza valdes priekšsēdētāju Gunāru Balbārdi un partijas pirmorganizācijas sekretāru Arvīdu Ukstiņu realizēja ideju par muzeja iekārtošanu Bārtā. 1985. gadā viņš kļuva par pirmo „Bārtas ciema un kolhoza „Bārta” sabiedriskā muzeja vadītāju”. Jēkabs Rūsiņš ar novadpētniecību aktīvi nodarbojās līdz pat mūža beigām. 1980.-to gadu beigās, 90-to gadu sākumā Jēkabs Rūsiņs iesaistījās Latvijas Kultūras fonda projektā „Senās Kursas varavīksne”, kļuva par LKF novada kopas vadītāju.
Jēkabs Rūsiņš miris 1994. gada 8. jūnijā un apglabāts Bārtas Plostnieku kapsētā.
Jēkabs Rūsiņs (1917.-1994.)
Bārtā
Nokrīt zvaigzne un pārtop par saktu –
Sirds šo zemi kā savējo mīl.
Madaras, uzziedot plecos par sagšu,
Tautās ejot un godībās zvīl.
Pūrā māsīcai dainu pārpārēm –
Zilis ziedis, lūk, rozīte zied.
Pavards sapņo par jaunajām spārēm –
Ne jau pelēkas dienas mums iet.
Sudraba kārkli aiz Bārtmalas kraujā,
Viļniem līdzi kā gadsimti plūst:
Te mēs izejam sējā un pļaujā,
Te kā ozols mums izaudzis mūžs
Bārtā.
Jēkabs Rūsiņs (1917.-1994.)
Liedagā
Atnāc, draugs, pretī man liedagā –
Tavā un manējā Liepājā!
Skaisti tur krēslā pie jūras iet,
Vējainās šūpolēs šūpoties.
Aijaijā, aijaijā šūpoties,
Zvaigznēs un acīs tev lūkoties.
Atnāc, draugs, pretī man liedagā –
Tavā un manējā Liepājā!
Kaismi no viļņiem mēs pasmelsim,
Dziesmu no šalkām mēs paņemsim.
Aijaijā, aijaijā paņemsim,
Saulei un mīlai to dāvāsim.
Atnāc, draugs, pretī man liedagā –
Tavā un manējā Liepājā!
Skaistākie sapņi mums ciemos nāk -
Dzintars mirdz baltajā liedagā.
Aijaijā, aijaijā liedagā -
Tavā un manējā Liepājā.
